Ziemas pārgājiens - Sigulda - Valga

Viss sākās ar zvanu no Helmuta, - “Klau, man Tev ir piedāvājums”, tieši tajā brīdī sapratu, būs interesanti.. Nekas konkrēts, bet tas, ka jāiet no Siguldas līdz Valkai, jāmēģina 3 dienās izbrist caur mežu biezokņiem, turoties gar Gaujas krastiem, mani nedaudz pieklusināja. Ikdienā esmu ļoti aktīva, darbojos veselības un fitnesa nozarē, dodos treniņpārgājienos regulāri, bet ziema ir ziema. Tas ir aukstums, slapjums, drebulis un totāls out of comforte zone. Pārgājiens kā tāds, man ir kā mind and body treniņš, kas nav for fun pasākums, es to uztveru kā reālu darbu ar sevi un tas kalpo kā uzdevums. Ziemas apstākļi ir skarbi. Pirmais jautājums - “Kā mēs gulēsim” , saprotu, ka nekāds silts kempings ar karstu tēju mūs negaidīs. Helmuts atbild- “Man rimi teltis nepatīk un gulēsim bez teltīm”, haha, es nodomāju labs joks. Bet ticiet vai nē, teltis mums patiešām nebija !! :D Okey, pienāk pārgājiena diena, esam 3 cilvēki, ar somām, paklājiņiem pārklājušies BEZ teltīm sākam doties pretī Valkai. Laiks ir auksts, bet skaidrs, tā kā iepriekšējās dienās bija neliels atkusnis, bet mūsu pārgājiena dienā uznākuši mīnusi, mežs bija ledains, slidens un pilns ar sniegu. Jāatzīst, noejot pirmos 3 kilometrus, jau biju atdauzījusi abus ceļus, noberzusi elkoni, saskrāpējusi seju , mēģinot cauri tikt meža biezoknim, … bet labi.. tā kā man patīk ar sevi “pastrādāt” un kas ir iesākt vienmēr ir jāpabeidz, turpināju iet. Jau pēc pirmajiem 10 kilometriem, mūsu trešais biedrs “noleca nost” un aizbrauca mājās. Vai attaisnojums bija patiešām attaisnojums, tas lai paliek pagātnei un sirdsapziņai, bet rezultātā palikām mēs divatā ar Helmutu. Iešanas temps bija ļoti lēns, kilometri nekrājās kā gribētos, ļoti daudz spēkus patērēja noturēt līdzsvaru uz ledus takām, lai neieveltos Gaujā, vispār diezgan bīstami, pārdomājot šo visu sēžot krēslā ar siltu kafijas krūzi rokās.. Pienāca pirmā nakts, tumsa iestājās ātri, noieti ap 40 km ?!, Besis, bet jārīko naktsmītnes, ar mazu skepsi skatos uz Helmutu kā šis mēģina ierīkot guļvietas. Redzu, ka ar to problēmu nu patiešām nav, Helmuts ir īsts pārgājienu un meža guru, paštaisīta telts top 10 minūtēs, un piedevām ar visu matracīti, par kuru kalpoja specifiski salikti egļu zari, ticiet vai nē, tā bija patiešām neliela komforta deva. Un drīz pēc tam arī ugusnkurs tapa, uz kura vārījām tēju un žāvējām apavus, nu vismaz es centos ižžāvēt botas, taču rezultātā nodedzināju botas pēdiņu, neko darīt. Miegs, protams, saraustīts un murgains, bet gulēšana kā tāda paštaisītā “migā” bija tā brīža lielākais komforts.Otrā diena, rīts ir pats trakākais, kas vien var būt, kājas ir piepampušas, tulznainas, piekusušas, bet Tev sevi jādabuj augšā un vēl jāturpina iet. Besis ir milzīgs, darbs ar sevi milzīgs, Tu saproti, ka te pat, izejot caur mežu ir pietura, veikali, silts ēdiens un tīrs ūdens, bet nē…. Tu saņemies un dodies tālāk. Turpinot trasi, ceļš izgāja uz šosejas, nekā apkārt nav, bet vismaz stabils pamats zem kājām, nogājām diezgan daudz, līdz atradām degvielas uzpildes staciju, tā bija kā oāze tuksneša vidū, tas nozīmē, ka varēs ne tikai siltu kafiju iedzert, bet nomazgāt rokas ar ziepēm :D Īsta laime priekš mums, nosēdējām vismaz pusstundu kaifā… un siltumā. Es jau labprāt arī visu stundu sēdētu, bet Helmuts neļauj tik lielu plezīru un jau gatavojas turpināt trasi. Viņam taisnība, nedrīkst arī “iesēsties” citādāk, būs vēl grūtāk turpināt. Bet, vismaz rokas tīras :) Turpinām trasi, nu jau ejam vairāk kā atsevišķi, temps katram savs, Helmuts pa priekšu, es pēc viņa. Ejam un ejam… ar katru kilometru nogurums un bezspēks aug augumā… bet kas iesākts, jāpabeidz. Esam nonākuši līdz otrās dienas tumsai, kājas ir maigi izsakoties “lupatās”. Kamēr es sēžu sūnās un mēģinu saņemties novilkt apavus, Helmuts jau aktīvi rosās un taisa mūsu nometni. Nekādu problēmu arī ar otro nometni, paštaisīta telts un mīkstais egļu zaru matracītis kalpo par lielisku atpūtas vietu. Es pat esmu pārsteigta, jo gulēt mežā patiešām var būt arī diezgan komfortabli. Otrā nakts mierīga un salīdzinoši patīkama, taču galvā viena doma, kaut ātrāk trase būtu izieta. Pienāk trešā diena, rīts totāli sāpīgs, uzvilkt apavus un piecelties augšā prasa ļoti daudz mentālā darba ar sevi, pēdas ir jēlas, bet palicis ir tik maz… Helmuts īsti nesūdzās, bet varu derēt, ka arī viņam pēdas sūrstēja… :D Brokastīs dzeram ibumetīnu, variantu vairs tiešām nav. Turpinām iet, Helmuta karte, kas visu laiku viņam rokās, izveda mūs atkal pie "benzīntanka", atkal svētlaime, tīras rokas, karsta kafija… Palikuši pēdējie 30 km… visgrūtākie un sāpīgākie.. ejam atsevišķi, katram savs temps. Mēģinu visu laiku piedzīt Helmutu, bet nav vairs spēka. Rēķinu, ka esam jau 3-4 km attālumā viens no otra. Morāli grūti. Atrasties vienam pašam meža vidū, bez spēkiem starp vilciena sliedēm. Paldies Dievam man ir telefons un instagrams. Lieku postus ar video, stāstu par savu gājienu un saņemu milzīgu atgriezenisko saiti un uzmundrinājumus no saviem sekotājiem, tas ir milzīgs atbalsts. Tas ļoti palīdzēja nepadoties. Ik pa laikam sazvanāmies ar Helmutu, nokonstatējam, ka esmu dzīva un turpinām iet :D Laiks skrien ātri, mājās doma ir braukt ar vilcienu, taču jūtu, ka vairs nepaspējam uz pēdējo reisu. Līdz pieturai atlikuši pēdējie 5 !!! km, ķermenis vienkārši deg, bet ir jāpaspēj. Galvā viena doma- ātrāk iesi, ātrāk noiesi un viss beigsies, un tad es paātrināju savu tempu un sāku skriet, šķiet nereāli, bet ķermenis fantastiski paklausīja prāta pavēli un kājas pašas dzinās uz priekšu. Tas bij grūtākais skrējiens manā mūžā, pusmaratons galīgi nestāv klāt, absolūti nekas nestāv klāt tam. Ieraugot pieturu , acīs sariesās asaras, tas viss ir beidzies. Šīs trīs izdzīvošanas dienas mežā, gājiens caur meža biezokņiem, iekšējā meditēšana ar spēku sakoncentrēšanu ir galā.. Helmutu satieku vilcienā, šis ir aizgājis vienu pieturu tālāk par mani, smaidīgs sēž krēslā.. arī viņš ir skrējis lai paspētu… :D Šis bija "hardcore" ziemas pārgājiens. Milzīga, fantastiska iespēja sevi pārbaudīt. Liels paldies Helmutam no apvienības Domas Dabā , kurš ļoti profesionāli mūs izveda pa meža takām, apmācīja kā sagatavoties naktis pavadīt mežā, un kā pareizi iekurt ugunskuru arī lietus laikā!! Milzīga pieredze un milzīgs gandarījums! Cik forši, ka man apkārt ir tik zinoši un interesanti cilvēki !! P.S. Vai es iesaku arī citiem šo piedzīvojumu? Bez variantiem, protams! Tiekamies nākamajā piedzīvojumā!! Elīza