Staigāsim Raunu!

Ar Domas Dabā piedzīvojumiem esmu pazīstama no paša tā aizsākuma. Gribās teikt, esmu bijusi lieciniece Helmuta pirmajām idejām par to kā Domas Dabā sevi varētu realizēt, par ko viņš īpaši skaļi nemaz neviem nestāstīja. Man, viens no skaistākajiem piedzīvojumiem bija pārgājies Amatā, kas bija arī liels pārbaudījums kājām un vispārējai fiziskajai formai. Iespaids palika spilgts un neaizmirstams, kā jau visi Domas Dabā rīkotie pasākumi.

Sakarā ar pārcelšanos uz dzimto pusi Kuldīgu, vairs nesanāca piedalīties šajos piedzīvojumos. Tad darbs, tad tālais ceļš, tad vēl kaut kas....tā pagāja aptuveni pusotrs gads līdz ieraudzīju kārtējo jauno piedzīvojumu - "Staigāsim Raunu!" Zinot Helmutu, tā pavisam noteikti nebūs parasta pastaiga. Izlēmu, ka lai tur vai kas, bet es piedalīšos. Tā mēs ar draudzeni devāmies garajā ceļā uz Raunu, kas ilga aptuveni 3 stundas.

Diena bija izdevusies, kā jau cerēju, maršruts Raunā pa kuru gājām nemaz nebija tik vienkāršs un parasts, ceļš veda pa upi un mežu, līdz ar to bijām līdz pusei slapji, bet nebija auksts, jo nepārtrauktā kustība un bezgala skaistais skats lika aizmirst laikmetīgās lietas. Iespeju pastaigāties pa upes vidu tik bieži nemaz nesanāk, tāpēc ar lielāko prieku izmantoju. Pozitīvas sajūtas, liels enerģijas pieplūdums kā arī brīnišķīga kompānija un interesanti fakti par lielo ledāju, tas ir tas, ko es saņēmu no šīs dienas.

Atgriežoties mājās, sapratu, ka tieši šie brīži manā dzīvē ir vieni no viss īstākajiem un patiesākajiem, ka tajos var smelties iedvesmu un spēku savām personīgajām jaunradēm un vispār dzīvei. Ar nepacietību gaidu turpmākos piedzīvojumus, jo nevar zināt, kur tas aizvedīs, bet zinu noteikti – tas būs kaut kas labs.