Pastaiga Valsts svētkos
Iespējam, arī Tev, ik pa laikam, uznāk tā, ka prasās pēc kārtīgas pastaigas.. Man šāda sajūta ir vismaz reizi gadā. Ļoti šaurā draugu lokā vai arī kā šoreiz, viens pats devos trīs dienu pastaigā ar nakšņošanu Dabā. Un kā jau man patīk - bez telts vai hamoka.. Kad uzsāku pastaigu, gaisa temperatūra bija ļoti tuvu nullei, pāri peļķēm sāka veidoties plāna ledus kārtiņa.. Un tas deva vēlvienu papildus foršo sajūtas garšu šai pastaigai :) Kur šoreiz es staigāju? Laikā, kad daudzi devās uz galvaspilsētu lūkoties kā, manuprāt, bezjēdzīgi tiek iztērēti valsts līdzekļi, es Valsts svētkos devos godināt un apraudzīt Mūsu zemi vienā no tās tālākajām nomalēm! Pie reizes apskatīt arī vienu no apdziedātākajām vietām- Daugavas lokus. Savu pastaigu sāku 17. novembrī Patarniekos, pie pašas Baltkrievijas robežas. No pašas attālākās un vēl eksistējošās autobusa pieturas. Devos tur, kur Likteņupe ietek Latvijā. Tur, kur draudīgi skatu torņi un ļoti daudz pamestas viensētas sveicina Latvijā ietekošos ūdeņus. Tur ir ļoti klusi, tā vien šķita, ka vēl apdzīvotajās mājās saimnieko vien lauku dukši.. Visas dienas garumā es satiku vai redzēju vien labi ja 10 cilvēkus, lai gan dienas laikā izgāju cauri vairākām apdzīvotām vietām un pagāju garām daudzām, pēc skata, vēl apdzīvotām viensētām! Lai gan pierobeža ir ļoti klusa, ar dokumentu pārbudi saskāros! Robežsardze savu darbu dara labi! Dienas pirmajā daļā, kamēr uzturējos pierobežas joslā, pārvietojos pa koplietošanas ceļiem, kuri veda pēc iespējas tuvāk gar Daugavu. Pamestas un neapdzīvotas, kārtīgas lauku mājas tur seko viena pēc otras, sāku pat prātot, ka kādā no tām labprāt arī pārlaistu nakti.. Daudzas no šīm ēkām pat nav izdemolētas, stāv vienkarši ar atvērtām durvīm.. Un soliņi ceļa malās ik pēc pāris kilometriem, iespējams, lai gaidītu auto veikaliņu. (Reti pie kuras mājas atradās kāda automašīna) Pēdējā, pirmās dienas apdzīvotā vieta, bija Piedruja. Aiz tās tad, salīdzinoši netālu, arī beidzās pierobežas josla un varēju droši doties pa sirdij tīkamākiem maršrutiem. Tumsa jau arī gan sāka iestāties.. Bet tas netraucēja doties iecerētajā virzienā - pa Mežiem, brikšņiem, pļavām.. Līdz šim man īsti nebija skaidrs, kādēļ daži labprātāk izvēlas doties pārgājienos tieši naktīs. Izrādās, tas ir ļoti aizraujoši un pat ar pamatīgu adrenalīna devu! Pārvietoties pa sarežģītu, ļoti mainīgu un nepazīstamu apvidu, ieslēdzot maksimāli visas savas maņas, pārbaudot savas orientēšanās un spriešanas spējas -tā ir pat reibinoša sajūta, kad saproti, ka to tiešām spēj! It sevišķi tad, ja sēžot autobusā, tuvojoties savai pieturai, saproti, ka karti “smuki” esi atstājis mājās.. Protams, varākas reizes nācās mainīt savu maršruta virzību, jo, piemēram, ejot tumsā, pa Meža stigu, tas piepeši aprāvās purvā, vai arī, ne reizi vien, uzietie mazie ceļi kaut kā tomēr beidzās.. Bet viss satraucošākā sastapšanās man Mežā bija ar Lapsu, jāatzīst tas pamatīgi mani pārbiedēja, jo tā, tīri ziņkāres dzīta, vēlējās noskaidrot, kas staigā pa viņas teritoriju.. Lapsa pielavījās man no mugurpuses vien divu soļu attālumā. Brīdī, kad viņu pamanīju, lapsa nebūt nemetās prom. Tā nedaudz atkapās un skatījās man virsū. Jāatzīst, sajutos viņas acīs diezgan muļķīgi, tā it kā viņa domātu - kas tas par klaunu staigā pa manu Mežu.. (: Lai gan Daugavas loki tiek daudz kur pieminēti un skandināti.., tie tomēr nespēja iekarot manu sirdi. Iespējams, vienīgais veids kā šos lokus var kārtīgi apjūsmot ir no putna lidojuma. Pastaigājoties gar krastu, Daugava ir ļoti rāma, līgana un tos lokus tā īsti nemaz nevar izjust, vien no skatu torņa (Stalkera), kuru sasniedzu trešās dienas noslēguma fāzē. Bet vēlme atgriezties tur ir! Un jau pavisam tuvā nākotnē man plānā ir īstenot kādu aizraujošu piedzīvojumu šajā stāstu pilnajā vietā kopā ar Tevi!
(Šis video sastāv no fragmentāriem ar telefonu filmētiem mirkļiem un bildēm, hronoloģiskā secībā)
